Atklājam jaunu tematisko sadaļu: Absolventu stāsti, kurā turpmāk pastāstīsim par RSU SKMK absolventu gaitām pēc koledžas absolvēšanas.
Stāstu sēriju sāksim ar 2020. gada absolventi Agiju Klūģi, kas ieguvusi kvalifikāciju "ārsta palīgs" un turpina studijas koledžā, lai kļūtu par neatliekamās medicīnas ārsta palīgu.
Agija stāsta:
Noteikti nebija tā, ka es jau no bērnības zināju, ka savu nākotni vēlos saistīt ar medicīnu. Es atceros, ka bērnībā man bija savam vecumposmam netipiskas intereses, piemēram, par veselīgu uzturu, dzemdniecību un jaundzimušajiem, kā arī par psiholoģiju. Man ļoti patika lasīt ar medicīnu saistītus žurnālus. Desmit gadu vecumā man kā jaunai meitenei, pieaugušas sievietes ar maziem bērniem jautāja viedokli par dažādiem bērnu kopšanas jautājumiem, taču es vienalga neredzēju savu nākotni medicīnā. Pēc vidusskolas domāju iet studēt Valsts policijas koledžā, tomēr mani tur nepieņēma. Kādā vasaras dienā paziņai sākās epilepsijas lēkme, tika izsaukta NMP (neatliekamā medicīniskā palīdzība). Es biju blakus un pirmo reizi redzēju krampju lēkmi un to, kā NMP brigāde sniedz palīdzību pacientam – medicīnas speciālisti bija tik mierīgi, taču vienlaikus rīkojās ātri un precīzi, kas man likās tik interesanti. Tieši tajā brīdī es sapratu, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem un pieteicos studijām, lai kļūtu par ārsta palīgu.
Studiju laikā visvieglāk bija klausīties lekcijas un laikam arī viss pirmais studiju gads, ko es tajā mirklī, protams, vēl neapzinājos. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir divi veidi kā mācīties. Pirmais – īpaši neiespringstot un mācoties tikai pašu minimumu, lai izdotos sekmīgi nokārtot mācību gadu. Otrais – rūpīgi mācoties visu, kas tiek uzdots un apzinoties, ka tajā brīdī, kad es kā ārsta palīgs būšu izsaukumā pie pacienta, kuram ir apstājusies sirdsdarbība, man nebūs laika un iespējas kādam pajautāt, klau, tu nezini, kas jādara? Protams, brigādes vadītājs vienmēr būs blakus, taču šādos izšķirošos brīžos katra lieki iztērētā sekunde kaitē pacientam. Visgrūtākais bija apvienot mācības ar kvalifikācijas darba rakstīšanu un darbu ārpus studijām.
Es ļoti vēlējos pēc pirmā kursa iet strādāt NMPD (Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests), taču tieši tobrīd mainījās likumi un mani ar tik mazu pieredzi nepieņēma. Tad es paralēli mācībām aizgāju strādāt uz Toksikoloģijas un sepses klīniku par sanitāru – slimnieku kopēju, kur kopumā nostrādāju aptuveni 2 gadus, līdz sapratu, ka tas tomēr nav domāts man. Trešā studiju gada beigās, spontāni pieteicos strādāt NMPD, kur mani arī uzreiz pieņēma. Šī ir mana pirmā pieredze ārsta palīga amatā.
NMPD es strādāju nedaudz vairāk kā gadu. Sāku strādāt kā medicīnas asistents un neilgi pēc tam jau kā ārsta palīgs. Uzsākot darba dienu, manos darba pienākumos ietilpst, pārbaudīt aprīkojumu un medikamentus, pārliecināties, ka nekas netrūkst un ka viss ir darba kārtībā. Izsaukumu laikā vairāk pildu brigādes vadītāja norādījumus, piemēram, ielikt pacientam perifēro venozo katetru, ievadīt kādu noteiktu medikamentu, u.t.t. Gandrīz katrā izsaukumā ir jātaisa elektrokardiogramma, jāveic glikometrija, jāmēra temperatūra un jānosaka pacienta vitālie rādītāji – sirdsdarbības frekvence, asinsspiediens, skābekļa saturācija, tā tad jāstrādā ar defibrilatoru. Ir jābūt par atbalstu pacientam – jānomierina, jāiedrošina un jāpalīdz, kad tas ir nepieciešams. Tā ir cieša sadarbība un komandas darbs, it īpaši akūtās situācijā, kad ir jārīkojas ātri un pārdomāti.
Vai plānoju visu dzīvi saistīt ar NMP sniegšanu? Ļoti iespējams, vismaz tuvāko nākotni noteikti. Drīz es iegūšu NM ārsta palīga izglītību un varēšu uzsākt strādāt par brigādes vadītāju, tās noteikti būs lielas pārmaiņas manā dzīvē. Man vienmēr ir bijis nozīmīgi sevi attīstīt, protams, bieži ir bailes, par to, kā būs, vai es to spēšu? Es ļoti baidījos iet mācīties par ārsta palīgu, tāpat es baidījos sākt strādāt NMPD un visvairāk es baidījos iet mācīties par brigādes vadītāju, bet tas ir tikai normāli, jo cilvēkus biedē viss nezināmais, tomēr baidīties un darīt – tā jau ir drosme.
Agij, lai drosme Tevi pavada arī turpmākajās gaitās!
