Atzīmējot Starptautisko māsu dienu, vēlamies padalīties ar RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžas Arodizglītības nodaļas vadītājas Ilzes Gailes stāstu, jo viņa, paralēli darbam koledžā, ir arī bērnu aprūpes māsa.
Kā māsa visu darba mūžu strādāju neonatoloģijā un šobrīd esmu bērnu aprūpes māsa jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcā.
To, ka būšu māsiņa, zināju jau no ļoti agras bērnības, kaut gan pati ļoti no māsiņām, ārstiem, visiem cilvēkiem baltos halātos ļoti baidījos. Tomēr visas manas bērnības rotaļas saistās ar leļļu, māsu, brāļu ārstēšanu. Savai mammītei jau 3 gadu vecumā biju skaidri paziņojusi, ka ārstēšu bērniņus!
Manuprāt, pacientu aprūpe nav iespējama bez visas aprūpē iesaistītās komandas saskaņota darba, tāpēc diezgan grūti ir atzīmēt kaut ko tādu, kas akcentētu tikai māsas nozīmi. Tomēr noteikti jāatzīmē, ka māsai jābūt ļoti vērīgai, protams zinošai ... un nekādās situācijās māsa nedrīkst būt kā vienkārši ordināciju izpildītājs, sakot- es daru to, ko ārsts ir nozīmējis! Ir gadījušās situācijas, kad pamanot kādu, piemēram, manuprāt, neprecīzu ordināciju un ar pareizu jautājumu pareizā laikā vēršoties pie ārsta, ir izdevies novērst nopietnas negatīvas problēmas. Tāpat arī sadarbojoties ar bērnu vecākiem, visbiežāk tieši māsas sarunas, klātbūtne, iedrošinājumi ir tas, kas dod spēku, ticību vecākiem, nomierina un iedrošina vecākus. Ir liels gandarījums, kad tieši man ir izdevies iedrošināt un palīdzēt jaunai māmiņai pieskarties savam ļoti mazajam bērniņam, vēl vairāk- palīdzēt paturēt rokās un tad redzēt to neaptveramo prieku, ko izjūt mamma un redzēt, ka arī mazulis, kas šķietami ir tik mazs, nevarīgs, esot pat ļoti smagā vispārējā stāvoklī, ir priecīgs esot ciešā tuvumā tieši ar mammu vai tēti (piemēram, uzlabojoties dzīvībai svarīgām pazīmēm, stabilizējoties vispārējam stāvoklim).
Mans kā māsas darbs ikdienā ir ar ļoti mazu pozitīvisma devu- strādājot intensīvajā terapijā, saskaramies ar ļoti sarežģītām, saspringtām situācijām, vecāku un piederīgo pārdzīvojumiem, sāpēm. Diemžēl, ne vienmēr ar pozitīvu darba rezultātu. Iespējams, ka tieši darba specifika ir tā, kas visvairāk motivē strādāt, tas, ka redzi, kā pilnīgi sākotnēji šķietamais bezcerīgais gadījums, ļoti smagā situācija bērnam, ar mūsu kopīgo darbu, atrisinās pozitīvi. Neizsakāms prieks un spēku, enerģiju dodoša motivācija darbam ir tad, kad pēc laika, piemēram kādā pilnīgi negaidītā brīdī uzrunā māmiņa ar bērnu un saka: "Labdien, māsiņ! Atceraties, mēs pie Jums gulējām un tagad, redzat, kā esam izauguši!" Tas ir lielākais apbalvojums un prieks, kad redzi, ka bērniņš ir izķepurojies, aug, attīstās un vecāki priecājas, ir laimīgi kopā ar savu bērnu!
Lai cik skaļi tas neskanētu, bet novēlu visām māsām strādāt darbu, kas patīk, ko mīli un, kuru darot neskaiti stundas, patērēto enerģiju! Katram novēlu atrast tieši to veselības aprūpes jomu, kurā vari sevi pilnveidot, īstenot savu aicinājumu palīdzēt un sniegt pacientam ne vien praktisko palīdzību un aprūpi, bet arī savu sirds siltumu!