Santa Balaša
Par dalību Eramus prakses mobilitātē sapņoju jau kopš pagājušā mācību gada, kad mācījos vēl tikai 2. kursā, taču šajā laikā interesi par to izrādīju novēloti un pieteikšanās diemžēl jau bija beigusies. Šogad esmu 3. (pēdējā) kursa studente studiju programmā “Ārtniecība” ar kvalifikāciju ārsta palīgs. Kopš pagājušā gada sapratu, ka ir palikusi vairs tikai viena iespēja pieteikties Erasmus+ prakses mobilitātē, tāpēc visu šo laiku sev redzamā vietā biju novietojusi koledžas izdales materiālu ar aicinājumi izmantot šo iespēju. Tiklīdz sākās jaunais mācību gads, septembra pirmajā nedēļā devos no jauna painteresēties par iespēju pieteikties Erasmus+ prakses mobilitātē. Šoreiz visu darīju laikus un plānotājā atzīmēju datumu, līdz kuram jāpaspēj nosūtīt motivācijas vēstuli.
3. kurss noteikti arī ir galvenais iemesls, kāpēc tik neatlaidīgi gribēju tikt apstiprināta dalībai Erasmus+ prakses mobilitātē. Ja skaidri apzinātos, ka priekšā vēl vairāki studiju gadi, noteikti nešaubītos, ka vienā no tiem rastu šādu iespēju. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem būšu ieguvusi savu diplomu un mani studiju laiki ar to arī būs beigušies, tāpēc vēlējos, lai tie atmiņā vienmēr paliktu pilni ne tikai ar saspringto mācību periodu un lielajiem apgūstamo materiālu apjomiem, bet arī ar spilgtām un neaizmirstamām atmiņām. Protams, arī ar lielisku pieredzi, kāda tā neapšaubāmi bija!
Jau īsi pēc tam, kad saņēmu apstiprinājumu par dalību Erasmus prakses mobilitātē Francijā, ar mani sazinājās uzņemošā institūcija. Komunikācija izveidojās ļoti veiksmīga jau kopš pirmajām aizsūtītajām vēstulēm ar neskaidriem jautājumiem, vēl krietnu laiku pirms biju nokļuvusi Erasmus+ prakses vietā un iepazinusies ar koordinatoriem personīgi. Vien īsu brīdi radās pašai sev jautājums: “Vai tiešām es to daru?”, jo bija tik daudz neskaidru jautājumu un neziņa par to, kā viss notiks un tiks organizēts. Taču šobrīd nešaubīgi varu apgalvot, ka gan mana nosūtošā, gan arī uzņemošā institūcija ir kompetenti šajā jomā – nodrošināt prakses iespējas studentiem no visdažādākajām vietām.
Visu gatavošanās periodu braucienam uz Erasmus prakses vietu Francijā biju droša, ka gadījumā, ja būs vajadzīga palīdzība un joprojām būs neskaidri, neatbildēti jautājumi, varēšu vērsties pie savas jomas kompetentiem cilvēkiem un lūgt padomu. Ātri vien tika atrisināti arī jautājumi par dzīvošanu un izmaksām, kas ar tām saistītas, kā arī iespēju nokļūt no lidostas uz Arasas pilsētu, kas turpmākos 2 mēnešus kļuva par manu dzīvesvietu. Īpaši pārsteigta un gandarīta biju, kad uzzināju, ka ielidošanas dienā lidostā mani sagaidīs ar mašīnu un nogādās Arasā, jo Parīzē šajā laikā notika protesta akcijas, līdz ar to bija traucēta sabiedriskā transporta kustība. Lieki piebilst, ka līdz lidostai no Arasas tika mēroti vairāk nekā 90 km vien tikai turp braucot, lai varētu nodrošināt veiksmīgu manis nogādāšanu galamērķī. Es to ļoti novērtēju un esmu pateicīga par šādu laipnību no uzņemošās institūcijas puses!
Sākotnēji bija plānots, ka mūs varēs sagaidīt tikai Arasas dzelzceļa stacijā, bet līdz tai būtu jārod iespēja nokļūt pašai. Nenoliedzami, tas bija ļoti liels atvieglojums, zinot, ka nevajadzēs vēl vienu dienu maldīties pa valsti, kurā esmu nonākusi pirmo reizi, un nezinot pat uz kuru pusi doties. Turklāt iepriekšējā nakts tika pavadīta Milānas lidostā uz krēsliem, bez iespējas atpūsties un pagulēt, tāpēc, ierodoties Parīzes lidostā, spēki jau bija diezgan izsīkuši un miegs ņēma virsroku.
Jau pāris stundas pēc tam, kad biju ielidojusi vienā no Parīzes lidostām, nonācu “mājās”, kā tās tika sauktas visu prakses periodu. Pēc tam sekoja iepazīšanās ar ģimeni, kura nodrošināja iespēju apdzīvot viņu mājas otru pusi. Istabu aplūkošanas brīdī mājas saimniece lika manīt, ka ir ļoti strikta un prasīga. Turklāt viņa pati atzina, ka vēlas nopietni parunāt par noteikumiem, kas būs jāievēro, ja vēlos šeit dzīvot. Atzīšos, ka sākumā tas radīja ne pārāk labu iespaidu, jo skaidri apzinājos, ka neesmu šeit ieradusies ar nodomu pārvērst skaistu māju pēc manas dzīvošanas pilnīgi nelietojamā. Tomēr tiklīdz bija uzsākta saruna ar saimnieci un uzklausītas viņas vēlmes, kā arī paskaidrojumi par to, kāpēc viņa ir tik prasīga, man bija skaidrs, ka šāda attieksme viņai radusies nepatīkamas pieredzes dēļ ar citu valstu studentiem, kuri šeit reiz dzīvojuši tāpat kā es – Erasmus prakses laikā. Ātri vien sapratu, ka lietas, kas no manis tiek prasītas ir pilnīgi saprotamas un ikdienišķas normas, kam, manuprāt, jābūt ieaudzinātam ikvienā ģimenē un tās pašas lietas, ko ikdienā veicu arī savā mājoklī. Tā, piemēram, mājas uzkopšana, kas sevī ietver putekļu noslaucīšanu, grīdu mazgāšanu, virtuves virsmu un vannas istabas izlietņu tīrību, kā arī atkritumu šķirošanu un iznešanu. Tiesa gan, dzīvojot Latvijā, atkritumu šķirošana man nekad nebija tik ierasta un aktuāla lieta. Tomēr Francijā dzīvojošie tam pievērš ļoti lielu uzmanību, tāpēc es to respektēju un apguvu šķirošanas principus, lai zinātu, kurā atkritumu tvertnē varu izmest nevajadzīgo.
Nākamajā dienā pēc ierašanās Arasā bija jābūt gatavai doties uz pirmo prakses dienu slimnīcā. Jau iepriekš tika sarunāts, ka stundu iepriekš pie mājas durvīm piebrauks koordinatore, ar kuru vēl pirms nonākšanas Francijā biju sazinājusies ar e-pastu starpniecību. Viņa mani nogādāja slimnīcā un iepazīstināja ar slimnīcas virsmāsu, kā arī iedeva lapu ar katrai nedēļai iedalītu nodaļu, kurā man jāpaspēj uzturēties. Vēlāk arī uzzināju, ka slimnīcas virsmāsa dzīvo netālu no mājas, kurā es uzturēšos visu prakses laiku, tāpēc katru rītu noteiktā laikā pa ceļam tiku aizvesta un nogādāta slimnīcā. Tikai atpakaļceļā par nokļūšanu mājās vajadzēja domāt pašai. Tā kā ar sabiedrisko transportu nokļūšana līdz mājai nav pārāk viegla, pēc prakses slimnīcā izvēlējos doties kājām, kas parasti aizņēma aptuveni 40 minūtes laika.
Slimnīcas virsmāsa bija ļoti pretimnākoša un neskaidrību gadījumā pie viņas vienmēr varēja vērsties pēc palīdzības. Turklāt katru pirmdienu, dienā, kad bija jāsāk prakse citā nodaļā, viņa vienmēr mani tajā nogādāja, iepazīstināja ar māsām un izskaidroja, ka esmu Erasmus programmas studente no Latvijas. Pirmajās dienās viņa deva atļauju doties pusdienot kopā ar viņu, lai es justos drošāk un neapmaldītos gaiteņos, kas sākumā likās pārāk vienādi, lai atpazītu, pa kuru reiz jau biju devusies.
Katras nedēļas pirmajā dienā, jaunajā nodaļā, jutos diezgan apmulsusi un nobijusies, jo dziļi zemapziņā bija neliels izbīlis, ka ja nu šoreiz es varētu tikt uzņemta ne pārāk pozitīvi. Baidījos, ka māsas, kurām man liks doties līdzi, varētu izrādīt nepatiku pret manu klātbūtni. Visu šo astoņu nedēļu beigās sapratu, ka viss izvērtās daudz pozitīvāk un interesantāk nekā pati biju iztēlojusies. Un piektdienu vakaros, kad beidzās prakse kārtējā nodaļā, izjutu pat nožēlu un nevēlēšanos doties prom no lieliskiem cilvēkiem, ar kuriem tikko esmu sapazinusies un sākusi pierast pie darba principiem.
Darbs katrā nodaļā bija tik ļoti atšķirīgs un tāpat arī kolektīvs, tomēr visās nodaļās bija kas tāds, kas radīja vēlmi uzturēties ilgāk un cerēt, kaut šī prakse šeit nekad nebeigtos.
Atzīšu, ka pirmajā nedēļā likās, ka laiks uz priekšu iet ļoti lēni un vienu brīdi pat šķita, ka šie divi mēneši varētu likties pārāk ilgi. Aizdomājos pat par to, ka prakses vidū varētu sākt pietrūkt mājas, taču šobrīd saprotu, ka laiks paskrēja pārāk ātri un labprāt būtu palikusi Erasmus prakses mobilitātē vēl ilgāk.
Profesionālie ieguvumi Erasmus prakses laikā noteikti ir daudz lielāki nekā visās Latvijas slimnīcu izietajās praksēs kopumā. Pat neskatoties uz to, ka Francijas tautai viņu valoda ir augstā cieņā un angliski sarunājas reti kurš, komunikācija izveidojās daudz veiksmīgāka nekā ar Latvijas medicīnas personālu. Pēc maniem personiskajiem novērojumiem tas varētu būt saistīts ar to, ka Francijā medicīnas personāls nav tik noslogots kā Latvijā. Viņiem ir vairāk brīvā laika un mazāk darba pienākumu uz katru māsu, līdz ar to ir jūtama dedzīga vēlme pastāstīt un parādīt maksimāli daudz pat tad, ja viņu angļu valodas prasmes nav gana labas. Tādos gadījumos talkā nāca Google tulkotājs. Esmu pārsteigta, ka pat māsas, kuras angliski nespēja pateikt nevienu vārdu, bija ieinteresētas man palīdzēt, kaut vai cenšoties virzīt komunikāciju ar žestiem.
Es varu skaidri apgalvot, ka šajā praksē esmu apguvusi visu, kas man kā topošajam ārsta palīgam, bija jāzina jau līdz šim brīdim, izejot praksi Latvijā. Pirmo reizi varu skaidri apgalvot, ka savas teorētiskās zināšanas esmu kārtīgi bagātinājusi ar tādām praktiskām iemaņām, kā šuvju/skavu izņemšana, stomas maiņa, urīnceļu katetru ievietošana/izņemšana, pēc operācijas brūču pareiza kopšana un pārsiešana, ievērojot sterilitāti un pat medikamentu sagatave ievadei caur i/v sistēmu. Lieki piebilst, ka tā ir tikai neliela daļiņa no visiem veiktajiem pienākumiem Erasmus prakses mobilitātes laikā.
Vienīgais, ko es būtu gribējusi prakses laikā vairāk praktizēt, ir franču valodas prasmes. Dažas standarta frāzes un vārdus esmu apguvusi, tomēr, satiekoties ar tik zolīdu un jauku sabiedrības slāni, kā nācās novērot pēc satiktajiem slimnīcas pacientiem, būtu gribējies, kaut es spētu ar viņiem veidot daudz plašāku komunikāciju un varētu palīdzēt tikpat daudz un kvalitatīvi, kā to ikdienā dara slimnīcas māsas.
Erasmus prakses mobilitāte ir ne tikai lieliska iespēja iepazīt savu jomu no cita skatupunkta un salīdzināt darba principus ar Latvijas medicīnas personāla darbu, bet arī iepazīt pasauli no cita skatupunkta. Mana Erasmus prakses mobilitāte bija Ziemassvētku un Jaunā gada periodā, līdz ar to radās vienreizēja iespēja abus svētkus svinēt divās dažādās franču ģimenēs. Tas, manuprāt, bija mans labākais personīgais ieguvums – piedzīvot citas tautas tradīcijas un uz brīdi aizmirst, ka esmu latviete, kura pieradusi svētkus svinēt citādāk. Esmu sajūsmā arī par iespēju iepazīt francūžu virtuvi un izbaudīt dažnedažādas ēdienu kombinācijas un receptes, kas līdz šim vēl nav mēģinātas.
Vēl viena lieliska iespēja, ko noteikti nevar laist garām, esot Francijā vai jebkurā citā valstī Erasmus prakses mobilitātes laikā, ir ceļošana. Francijas pilsētas ir pilnas ar senām un apbrīnojami varenām arhitektūras celtnēm, kuras noteikti būtu grēks neapskatīt, uzturoties Francijā divus mēnešus.
Jau laikus biju sameklējusi informāciju par vietām, kas ir Arasas tuvumā un ir apskatīšanas vērtas. Tā nu šo divu mēnešu laikā nonācu tādās vietās, kā Duē, Amjēna, Lille un, protams, arī Parīze. Nenoliedzami arī pati Arasa ir apskates vērta, tāpēc katru brīvu brīdi meklēju iespēju paspēt aplūkot vēl kaut ko. Šo pilsētu apskatei veltīju laiku katru sestdienu un svētdienu, prakses beigām tuvojoties. Parīze bija vieta, kurā uzturējos visilgāk – trīs dienas, kas bija tieši pirms atgriešanās Latvijā.
Tiem studentiem, kuri vēl šaubās, vai ir vērts piedalīties Erasmus prakses mobilitātē, es iesaku nešaubīties. Nebaidieties izkāpt no savas komforta zonas un neļaujiet bailēm traucēt iepazīt pasauli un visas sniegtās iespējas. Būt mājās, ierastajā dzīvē, kopā ar savu ģimeni un draugiem Jūs paspēsiet vienmēr, taču ir iespējas, kuras jāmāk novērtēt un izmantot! Erasmus prakses mobilitāte ir lieliska iespēja bagātināt savu dzīvi ar pieredzēto, iepazīt citu kultūru un reizē arī pašam sevi!
Nosūtošā augstskola – RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža
Mobilitātes valsts – Francija, Private Hospital Arras Les Bonnettes – Ramsay Sante
Periods - 2 mēneši
Studiju programma "Ārstniecība"